Pāriet uz galveno saturu

Jāņa Ezeriņa novele ''Mērkaķis''.

          Jānis Ezeriņš ir ļoti oriģināls un neparasts rakstnieks. Viņam ir ļoti krāšņa un bagāta iztēle.  Lasot viņa noveles es vienmēr jutos ieinteresēta, jo vēlējos zināt nākamo stāsta notikumu.

          Es izvēlējos aprakstīt noveli ‘’Mērkaķis’’, jo es tajā saskatīju vairākas karnevāla iezīmes. Stāsts ir par kundzi, kurai mūžīgi nekas nav gana. Viņai apnika katrs vīrietis, ko satika, jo viņa vienmēr alka pēc kaut kā jauna un nepiedzīvota.
‘’..viņa man atzinās, ka ir jau izmīlējusi jaunus un vecus, precētus un neprecētus, brunetus un blondus, bagātus un nabagus, gudrus un muļķus, krievus un vāciešus un tālāk viņai atliek šķirot vīriešus pēc kādas vēl līdz šim nezināmas klasifikācijas.’’
          Manuprāt, šis liecina par sievietes netikumu. Cenšoties atrast sev piemērotu vīrieti viņa visus savus kavalierus atstāj kā nederīgus, jo viņai tie ir apnikuši.

         Stāstam turpinoties notiek masku balle. Tur cilvēki spēj slēpties no ikdienas raizēm un izbaudīt momentu citā tēlā vai pat personībā. Šis kundzei patika ,jo ,lai gan visi cilvēki karnevālā bija pazīstami, ar maskām tie bija kā sveši.
‘’Lūk, ir taču tik patīkami – nepazīt pazīstamo un sevišķi tiem, kuriem likās, ka nav uz zemes nekā sveša.’’

       Karnevāla laikā viņa pamanīja kādu neparastu vīrieti, kurš bija tērpts kā mērkaķis. Viņa gaita, augums un kostīms ļoti piesaistīja kundzi, jo viņš nudien atšķīrās no pārējiem balles viesiem. Nepagāja pat ilgs laiks līdz kundze jau gāja zem rokas ar svešo vīrieti.
‘’Tas ir vīrietis! Ne tāds kā jūs visi! Es vēl tagad nezinu, kas viņš ir… man liekas, tādam es vēl neesmu piederējusi.’’

      Taču beigu beigās viņas velmē pēc kā nepiedzīvota viņu traģiski pievīla, jo izrādījās, ka vīrs mērkaķa tērpā nemaz nebija vīrietis, bet īsts un neviltots mērkaķis. Šajā stāsta daļā ir saskatāma liela karnevālisma iezīme, jo tā ir ļoti teatrāla.

         Izlasot šo noveli es aizdomājos par to kā cilvēki izturas gan pret sevi, gan viens pret otru. Mums katram ir jāmācās pieņemt apkārtējos un pašiem sevi tādus kādus mēs esam, jo slēpties maskās nevienam nenāk par labu.


/A.J/

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Jānis Ezeriņš „Mērkaķis” Latviešu rakstnieka Jāņa Ezeriņa sarakstītie darbi man likās ļoti neparasti. Lasot noveles, tās manī radīja pārsteiguma sajūtu, gandrīz katrā atklājās kaut kas neparedzēts un, es pat teiktu, neticams.             Visvairāk mani aizrāva novele „Mērkaķis”. Tā ir par kādu augstprātīgu sievieti, baronesi Šlīpenbahu, kura bijusi precējusies ar visdažādākajiem vīriešiem un jutās garlaikota, jo uzskatīja, ka viņas dzīvē „Viss tas ir izmēģināts, un neatliek vairs nekā”.             Novelē „Mērkaķis” saskatāmas daudzas karnevālisma iezīmes, sākot ar to, ka baronesei Šlīpenbahai ļoti patika baudīt dzīvi un viņa turpināja meklēt jaunus iespaidus. „Viņa man atzinās, ka ir jau izmīlējusi jaunus un vecus, precētus un neprecētus, bagātus un nabagus, gudrus un muļķus.” Nenoliedzama karnevālisma iezīme ir pats karnevāls, kura viesi, izņemot baronesi, ir tērpušies...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

J. Ezeriņš „Mērkaķis”

J. Ezeriņš „Mērkaķis” Jānis Ezeriņš ir īsprozas meistars. Viņa daiļrade ir tik daudzveidīga, ka viņa īsprozas kopojumu savā ziņā varētu uzskatīt par stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju. Viņš   ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šī žanra ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūrā. Darbos nereti ir absurda iezīmes, strauja sižeta attīstība. Mūsu izlasītā novele „Mērkaķis” ir par kādas dāmas izvēlību un nespēju apstāties pie viena vīrieša. Viņai vajadzēja vēl un vēl, kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu, kaut ko ideālu.  Ezeriņa novele „Mērkaķis” ir viens no Ezeriņa darbiem, kurš sevī ietver burtiski saprotamas karnevālisma   iezīmes. Tā bij kāda mirdzošo masku balle, kurā bez cilvēkiem netrūka arī floras un faunas. ir viens no pierādījumiem, jo parasti karnevāls risinās zem klajas debess, tā laikā notiek gājiens ar maskarādi, dejām un rotaļām. Viņš negribēja sevi nodot ne ar vienu neapdomātu skaņu vai kustību un dejā bij tik n...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Zvanītājs

Lasot J. Ezeriņa noveles, mūs nespēja pārsteigt Ezeriņa izdoma un oriģinalitāte. Rakstnieks spēj uzturēt novelēs intrigu līdz pašām stāsta beigām. Savās novelēs Ezeriņš ir parādījis karnevāla iezīmes, taču mēs izvēlējāmies noveli "Zvanītājs", kur šīs karnevāla iezīmes ir apslēptas. Novele ir par zvaniķi Krišu Krustdēlu, kurš jau divdesmit gadus dodas uz baznīcu, lai zvanītu septiņus baznīcas zvanus.  Jau divdesmit gadus viņš kāpa savā tornī, nesaņemdams ne graša atlīdzības. Viņa vienīgais prieks bija zvanīt zvanus, kas ļāva viņam sajust īstu prieku, radīt mūziku un noņemt masku, ko ikdienā valkāja.  Acis mirdzošas iegūlās tālumā, kur viņš sūtīja savas skaņas pāri laukiem, birzīm un tīrumiem. Baznīcā viņš neļāvās citu pārmetumiem, viņš zvanus zvanīja kā lika sirds, emocijas. Viņš zvanīja, piesizdams visiem zvaniem pēc kārtas, sākot ar lielāko vai mazāko un ieturēdams dažas pauzes; zvanīja akordiem, sīko pulksteņu trilleriem, uzsvērdams ar dobjāku zvanu takti. Pē...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk