Pāriet uz galveno saturu

Zvanītājs

Lasot J. Ezeriņa noveles, mūs nespēja pārsteigt Ezeriņa izdoma un oriģinalitāte. Rakstnieks spēj uzturēt novelēs intrigu līdz pašām stāsta beigām. Savās novelēs Ezeriņš ir parādījis karnevāla iezīmes, taču mēs izvēlējāmies noveli "Zvanītājs", kur šīs karnevāla iezīmes ir apslēptas.
Novele ir par zvaniķi Krišu Krustdēlu, kurš jau divdesmit gadus dodas uz baznīcu, lai zvanītu septiņus baznīcas zvanus. 
Jau divdesmit gadus viņš kāpa savā tornī, nesaņemdams ne graša atlīdzības.
Viņa vienīgais prieks bija zvanīt zvanus, kas ļāva viņam sajust īstu prieku, radīt mūziku un noņemt masku, ko ikdienā valkāja. 
Acis mirdzošas iegūlās tālumā, kur viņš sūtīja savas skaņas pāri laukiem, birzīm un tīrumiem.
Baznīcā viņš neļāvās citu pārmetumiem, viņš zvanus zvanīja kā lika sirds, emocijas.
Viņš zvanīja, piesizdams visiem zvaniem pēc kārtas, sākot ar lielāko vai mazāko un ieturēdams dažas pauzes; zvanīja akordiem, sīko pulksteņu trilleriem, uzsvērdams ar dobjāku zvanu takti.
Pēc pāris gadiem vecais Krustdēls saņēma bēdīgas ziņas, ka viņa iemīļotos baznīcas zvanus vedīs prom. Krustdēls tam negribēja ticēt. Viņš nespēja iedomāties  savu dzīvi bez zvaniem, bez savas mūzikas.
Viņš saprata tikai to, ka viņam grib atņemt, bez kā dzīvot nespēj; grib padarīt visu apkārtni par tuksnesi, kur kliegs tikai vārnas un žagatas.
 Zaudējot zvanus, viņš zaudēja visu skaisto savā dzīvē, zaudēja to mazumiņu, kas lieka viņam aizmirst par ikdienas raizēm un ļāva justies brīvi. Krišs jutās tik sagrauts, ka pat nevēlējās pavadīt laiku kopā ar savu sievu, un vienatnē gāja garās pastaigās uz vietām, kuras varēja saredzēt no torņa. 
Pa visam negaidot viņš pazuda uz vairākām dienām.
Trešā vakarā īsi pirms gulēt iešanas ieskrēja nāburdzīša, taisni no pagalma"Nudien, Krustdēl māt, baznīcā zvana..."'
 Kad rentnieka tēvs uzkāpa baznīcas tornī lūkot kas noticis, viņš atrada Krustdēlu karājamies un zvanot pēdējo savas dzīves dziesmu. 
Zem krusta sijām lielā zvana vietā karājās vecais zvanītājs. Pa austrumu vaļējo lūku vējš grūdieniem nāca iekšā un šūpoja līķi, purinādams viņa rokā mazu zvaniņu.
Pēc šīs noveles izlasīšanas mēs sapratām, cik viegli cilvēkam ir paslēpt sevi, un, ko viņš patiesībā jūt. Mēs nekad nevaram zināt, ko cilvēks zaudē, kad tam kaut ko atņem. Kas citam liekas bezjēdzīgs, citam var būt iemesls, lai dzīvotu un cīnītos, tāpēc, mūsuprāt, ir jāizturas ar cieņu un jāsniedz atbalsts ikvienam.


~E. K.~

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Jānis Ezeriņš „Mērkaķis” Latviešu rakstnieka Jāņa Ezeriņa sarakstītie darbi man likās ļoti neparasti. Lasot noveles, tās manī radīja pārsteiguma sajūtu, gandrīz katrā atklājās kaut kas neparedzēts un, es pat teiktu, neticams.             Visvairāk mani aizrāva novele „Mērkaķis”. Tā ir par kādu augstprātīgu sievieti, baronesi Šlīpenbahu, kura bijusi precējusies ar visdažādākajiem vīriešiem un jutās garlaikota, jo uzskatīja, ka viņas dzīvē „Viss tas ir izmēģināts, un neatliek vairs nekā”.             Novelē „Mērkaķis” saskatāmas daudzas karnevālisma iezīmes, sākot ar to, ka baronesei Šlīpenbahai ļoti patika baudīt dzīvi un viņa turpināja meklēt jaunus iespaidus. „Viņa man atzinās, ka ir jau izmīlējusi jaunus un vecus, precētus un neprecētus, bagātus un nabagus, gudrus un muļķus.” Nenoliedzama karnevālisma iezīme ir pats karnevāls, kura viesi, izņemot baronesi, ir tērpušies...

J. Ezeriņš „Mērkaķis”

J. Ezeriņš „Mērkaķis” Jānis Ezeriņš ir īsprozas meistars. Viņa daiļrade ir tik daudzveidīga, ka viņa īsprozas kopojumu savā ziņā varētu uzskatīt par stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju. Viņš   ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šī žanra ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūrā. Darbos nereti ir absurda iezīmes, strauja sižeta attīstība. Mūsu izlasītā novele „Mērkaķis” ir par kādas dāmas izvēlību un nespēju apstāties pie viena vīrieša. Viņai vajadzēja vēl un vēl, kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu, kaut ko ideālu.  Ezeriņa novele „Mērkaķis” ir viens no Ezeriņa darbiem, kurš sevī ietver burtiski saprotamas karnevālisma   iezīmes. Tā bij kāda mirdzošo masku balle, kurā bez cilvēkiem netrūka arī floras un faunas. ir viens no pierādījumiem, jo parasti karnevāls risinās zem klajas debess, tā laikā notiek gājiens ar maskarādi, dejām un rotaļām. Viņš negribēja sevi nodot ne ar vienu neapdomātu skaņu vai kustību un dejā bij tik n...