Zvanītājs

Lasot J. Ezeriņa noveles, mūs nespēja pārsteigt Ezeriņa izdoma un oriģinalitāte. Rakstnieks spēj uzturēt novelēs intrigu līdz pašām stāsta beigām. Savās novelēs Ezeriņš ir parādījis karnevāla iezīmes, taču mēs izvēlējāmies noveli "Zvanītājs", kur šīs karnevāla iezīmes ir apslēptas.

Novele ir par zvaniķi Krišu Krustdēlu, kurš jau divdesmit gadus dodas uz baznīcu, lai zvanītu septiņus baznīcas zvanus. 

Jau divdesmit gadus viņš kāpa savā tornī, nesaņemdams ne graša atlīdzības.

Viņa vienīgais prieks bija zvanīt zvanus, kas ļāva viņam sajust īstu prieku, radīt mūziku un noņemt masku, ko ikdienā valkāja. 

Acis mirdzošas iegūlās tālumā, kur viņš sūtīja savas skaņas pāri laukiem, birzīm un tīrumiem.

Baznīcā viņš neļāvās citu pārmetumiem, viņš zvanus zvanīja kā lika sirds, emocijas.

Viņš zvanīja, piesizdams visiem zvaniem pēc kārtas, sākot ar lielāko vai mazāko un ieturēdams dažas pauzes; zvanīja akordiem, sīko pulksteņu trilleriem, uzsvērdams ar dobjāku zvanu takti.

Pēc pāris gadiem vecais Krustdēls saņēma bēdīgas ziņas, ka viņa iemīļotos baznīcas zvanus vedīs prom. Krustdēls tam negribēja ticēt. Viņš nespēja iedomāties  savu dzīvi bez zvaniem, bez savas mūzikas.

Viņš saprata tikai to, ka viņam grib atņemt, bez kā dzīvot nespēj; grib padarīt visu apkārtni par tuksnesi, kur kliegs tikai vārnas un žagatas.

 Zaudējot zvanus, viņš zaudēja visu skaisto savā dzīvē, zaudēja to mazumiņu, kas lieka viņam aizmirst par ikdienas raizēm un ļāva justies brīvi. Krišs jutās tik sagrauts, ka pat nevēlējās pavadīt laiku kopā ar savu sievu, un vienatnē gāja garās pastaigās uz vietām, kuras varēja saredzēt no torņa. 

Pa visam negaidot viņš pazuda uz vairākām dienām.

Trešā vakarā īsi pirms gulēt iešanas ieskrēja nāburdzīša, taisni no pagalma: "Nudien, Krustdēl māt, baznīcā zvana..."'

 Kad rentnieka tēvs uzkāpa baznīcas tornī lūkot kas noticis, viņš atrada Krustdēlu karājamies un zvanot pēdējo savas dzīves dziesmu. 

Zem krusta sijām lielā zvana vietā karājās vecais zvanītājs. Pa austrumu vaļējo lūku vējš grūdieniem nāca iekšā un šūpoja līķi, purinādams viņa rokā mazu zvaniņu.

Pēc šīs noveles izlasīšanas mēs sapratām, cik viegli cilvēkam ir paslēpt sevi, un, ko viņš patiesībā jūt. Mēs nekad nevaram zināt, ko cilvēks zaudē, kad tam kaut ko atņem. Kas citam liekas bezjēdzīgs, citam var būt iemesls, lai dzīvotu un cīnītos, tāpēc, mūsuprāt, ir jāizturas ar cieņu un jāsniedz atbalsts ikvienam.

~E. K.~