Pāriet uz galveno saturu

J. Ezeriņš „Mērkaķis”


J. Ezeriņš „Mērkaķis”

Jānis Ezeriņš ir īsprozas meistars. Viņa daiļrade ir tik daudzveidīga, ka viņa īsprozas kopojumu savā ziņā varētu uzskatīt par stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju. Viņš  ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šī žanra ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūrā. Darbos nereti ir absurda iezīmes, strauja sižeta attīstība. Mūsu izlasītā novele „Mērkaķis” ir par kādas dāmas izvēlību un nespēju apstāties pie viena vīrieša. Viņai vajadzēja vēl un vēl, kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu, kaut ko ideālu. 
Ezeriņa novele „Mērkaķis” ir viens no Ezeriņa darbiem, kurš sevī ietver burtiski saprotamas karnevālisma  iezīmes.
Tā bij kāda mirdzošo masku balle, kurā bez cilvēkiem netrūka arī floras un faunas.
ir viens no pierādījumiem, jo parasti karnevāls risinās zem klajas debess, tā laikā notiek gājiens ar maskarādi, dejām un rotaļām.
Viņš negribēja sevi nodot ne ar vienu neapdomātu skaņu vai kustību un dejā bij tik nelādzīgs, ka vienīgi kundzes aizrautība spēja aizmirst viņa ārkārtīgo neveiklību.
 Arī šis citāts parāda karnevālisma iezīmes, jo kā jau iepriekš tika minēts, karnevāla laikā notiek gājiens ar dejām.
J. Ezeriņa novēlē „Mērkaķis” nav ļoti daudz karnevālisma pazīmju, taču novelē esošās ļoti labi atspoguļo karnevālisma būtību. Ietvertā atziņa jeb mācība, mūsuprāt: Kaut kā ideāla meklēšana ir tas pats, kas aizceļošana uz horizontu – neiespējama. Nekas nav ideāls un tas, kas parasti tāds šķiet var izrādīties vēl tālāk no ideāla, kā tas, kas varbūt sākumā nešķiet pat tuvu tam.



{Katrīna Dziemidova, Marita Bārzdele}

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Jānis Ezeriņš „Mērkaķis” Latviešu rakstnieka Jāņa Ezeriņa sarakstītie darbi man likās ļoti neparasti. Lasot noveles, tās manī radīja pārsteiguma sajūtu, gandrīz katrā atklājās kaut kas neparedzēts un, es pat teiktu, neticams.             Visvairāk mani aizrāva novele „Mērkaķis”. Tā ir par kādu augstprātīgu sievieti, baronesi Šlīpenbahu, kura bijusi precējusies ar visdažādākajiem vīriešiem un jutās garlaikota, jo uzskatīja, ka viņas dzīvē „Viss tas ir izmēģināts, un neatliek vairs nekā”.             Novelē „Mērkaķis” saskatāmas daudzas karnevālisma iezīmes, sākot ar to, ka baronesei Šlīpenbahai ļoti patika baudīt dzīvi un viņa turpināja meklēt jaunus iespaidus. „Viņa man atzinās, ka ir jau izmīlējusi jaunus un vecus, precētus un neprecētus, bagātus un nabagus, gudrus un muļķus.” Nenoliedzama karnevālisma iezīme ir pats karnevāls, kura viesi, izņemot baronesi, ir tērpušies...

Zvanītājs

Lasot J. Ezeriņa noveles, mūs nespēja pārsteigt Ezeriņa izdoma un oriģinalitāte. Rakstnieks spēj uzturēt novelēs intrigu līdz pašām stāsta beigām. Savās novelēs Ezeriņš ir parādījis karnevāla iezīmes, taču mēs izvēlējāmies noveli "Zvanītājs", kur šīs karnevāla iezīmes ir apslēptas. Novele ir par zvaniķi Krišu Krustdēlu, kurš jau divdesmit gadus dodas uz baznīcu, lai zvanītu septiņus baznīcas zvanus.  Jau divdesmit gadus viņš kāpa savā tornī, nesaņemdams ne graša atlīdzības. Viņa vienīgais prieks bija zvanīt zvanus, kas ļāva viņam sajust īstu prieku, radīt mūziku un noņemt masku, ko ikdienā valkāja.  Acis mirdzošas iegūlās tālumā, kur viņš sūtīja savas skaņas pāri laukiem, birzīm un tīrumiem. Baznīcā viņš neļāvās citu pārmetumiem, viņš zvanus zvanīja kā lika sirds, emocijas. Viņš zvanīja, piesizdams visiem zvaniem pēc kārtas, sākot ar lielāko vai mazāko un ieturēdams dažas pauzes; zvanīja akordiem, sīko pulksteņu trilleriem, uzsvērdams ar dobjāku zvanu takti. Pē...