J. Ezeriņš „Mērkaķis”

J. Ezeriņš „Mērkaķis”

Jānis Ezeriņš ir īsprozas meistars. Viņa daiļrade ir tik daudzveidīga, ka viņa īsprozas kopojumu savā ziņā varētu uzskatīt par stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju. Viņš  ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šī žanra ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūrā. Darbos nereti ir absurda iezīmes, strauja sižeta attīstība. Mūsu izlasītā novele „Mērkaķis” ir par kādas dāmas izvēlību un nespēju apstāties pie viena vīrieša. Viņai vajadzēja vēl un vēl, kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu, kaut ko ideālu. 

Ezeriņa novele „Mērkaķis” ir viens no Ezeriņa darbiem, kurš sevī ietver burtiski saprotamas karnevālisma  iezīmes.

Tā bij kāda mirdzošo masku balle, kurā bez cilvēkiem netrūka arī floras un faunas.

ir viens no pierādījumiem, jo parasti karnevāls risinās zem klajas debess, tā laikā notiek gājiens ar maskarādi, dejām un rotaļām.

Viņš negribēja sevi nodot ne ar vienu neapdomātu skaņu vai kustību un dejā bij tik nelādzīgs, ka vienīgi kundzes aizrautība spēja aizmirst viņa ārkārtīgo neveiklību.

 Arī šis citāts parāda karnevālisma iezīmes, jo kā jau iepriekš tika minēts, karnevāla laikā notiek gājiens ar dejām.

J. Ezeriņa novēlē „Mērkaķis” nav ļoti daudz karnevālisma pazīmju, taču novelē esošās ļoti labi atspoguļo karnevālisma būtību. Ietvertā atziņa jeb mācība, mūsuprāt: Kaut kā ideāla meklēšana ir tas pats, kas aizceļošana uz horizontu – neiespējama. Nekas nav ideāls un tas, kas parasti tāds šķiet var izrādīties vēl tālāk no ideāla, kā tas, kas varbūt sākumā nešķiet pat tuvu tam.

{Katrīna Dziemidova, Marita Bārzdele}