J. Ezeriņš „Mērkaķis”

Jānis Ezeriņš „Mērkaķis”

Latviešu rakstnieka Jāņa Ezeriņa sarakstītie darbi man likās ļoti neparasti. Lasot noveles, tās manī radīja pārsteiguma sajūtu, gandrīz katrā atklājās kaut kas neparedzēts un, es pat teiktu, neticams.

            Visvairāk mani aizrāva novele „Mērkaķis”. Tā ir par kādu augstprātīgu sievieti, baronesi Šlīpenbahu, kura bijusi precējusies ar visdažādākajiem vīriešiem un jutās garlaikota, jo uzskatīja, ka viņas dzīvē „Viss tas ir izmēģināts, un neatliek vairs nekā”.

            Novelē „Mērkaķis” saskatāmas daudzas karnevālisma iezīmes, sākot ar to, ka baronesei Šlīpenbahai ļoti patika baudīt dzīvi un viņa turpināja meklēt jaunus iespaidus. „Viņa man atzinās, ka ir jau izmīlējusi jaunus un vecus, precētus un neprecētus, bagātus un nabagus, gudrus un muļķus.” Nenoliedzama karnevālisma iezīme ir pats karnevāls, kura viesi, izņemot baronesi, ir tērpušies maskās. Baroneses acīs iekrita kungs mērkaķa kostīmā, kurš, atšķirībā no visiem citiem pilsoņiem, viņai šķita interesants. „Tas ir vīrietis! Ne tāds kā jūs visi! Es vēl tagad nezinu, kas viņš ir... man liekas, tādam es vēl neesmu piederējusi.” Taču izrādās, ka šī  maska nav īsta, un baronese ir iemīlējusies īstā mērkaķī, kurš vēlāk viņu saplosa. „Kundzes seja un lūpas bija sakostas asinīs, kas lēni tecēja gar viņas balto kaklu kā sarauta purpursarkana šķidrauta lāses.”

            Manuprāt, noveles vērtība ir nespriest par cilvēku pēc viņa izskata vai pirmā iespaida, jo ne viss, ko mēs redzam, vienmēr ir patiess. Pat kungs ar skaistām acīm un labu temperamentu izrādās mērkaķis. Tāpat arī apbrīnojami skaistā baronese muļķīgi iemīlējās dresētā cirka dzīvniekā, ņemot vērā to, cik lielu mīlestības pieredzi savas dzīves laikā viņa jau bija guvusi.